Pilotblogs- Acis darba nobijās!
Mūsu ceļš uz Muižas istabām
21.06.2022. 9:30
Man nebija, ko rakstīt mēnešiem, bet tagad, tagad man ir ko teikt.
Šis sākās pirms, apmēram, 10 mēnešiem ar tik nevainīgu zvanu, cik vien iespējams. Vismaz tajā brīdī man ta likās. Es tieši tad kaut kur tusēju un nebiju mājās, kā jau pusaudzim pienākas, ne? Man liekas, ka tā bija piektdiena.
Tad man zvanīja, un saruna starp mani un tēti norisinājās daudz maz šādi:
………
T: Čau! Ko dari?
E: Hello. Neko chillojam.
T: Kad būsi mājās?
E: Nezinu, pirmdien?
T: Aaa nu labi. Mēs ar mammu rīt braucam skatīties muižu.
Manas domas bija apmēram: Koa?! Kādu vēl muižu, kāds sakars, bet tas, ko peteicu bija:
E: huh?
T: Nu labi, tad Tu nebūsi, ja?
E: Nē, bet ko?
T: Nu, es atradu internetā baigi labo muižu. Mēs gribam “ekskursijā” aizbraukt “paskatīties”
E: Koa? Bet labi.
………
Manuprāt, saruna ilga ap minūti, ne ilgāk par pusotru. Tā manā dzīvē ienāca Vircavas muižas pārvaldnieka ēka.
Tas bija pirms 10 mēnešiem. Jūs nekad neuzminēsiet, kur esmu tieši šajā brīdī, šo rakstot.
Tātad pirms, teiksim gada, lai vieglāk, es biju maza meitenīte, dzīvoju savā burbulī, un neko daudz nedomāju par neko. Tagad sēžu kafeijnīcā “Academia”, šausmīgi mīlīgā vietiņā JELGAVĀ. Es tikko pavadīju pirmo nakti muižā, MŪSU MUIŽĀ!!! Pagājušajā septembrī sēdēju šajā kafeijnīcā pirms tikšanās ar pašvaldību, kurā iepazīstinājām mūs kā potenciālos nākamos saimniekus. Te nu es sēžu tagad haha “muižniece”.
Nevainīga “paskatīšanās”, “ekskursija” izvērtās par lielāko notikumu manā līdz šim piedzīvotajā. Vispār, tagad atceroties to telefona sarunu, sajūta, ka kaut kas briest bija, bet tam taču normāls cilvēks nevar noticēt.
Nu vispār es vēljoprojām neticu. Man likās, ka palikšu pa nakti un man beidzot pa garajiem vadiem aizies. Es tik ļoti uz to cerēju. Pilnīgi varētu lūgt, lai ieknieb man!
Ilze. Muižas istabu meita.